Pirmā darbavieta, uz kuru jaunā skolotāja tiek norīkota 1949. gadā, ir Madonas rajona Mārcienas bērnu nams, kas Otrā pasaules kara izskaņā ierīkots Mārcienas muižā un dod patvērumu tiem, kam karš izsitis zem kājām pamatus jau pašā dzīves sākumā…

Kopš 1954. gada skolotājas Rubenes darba dzīve rit, plūst, čalo un palo Bērzaunes upītes krastā. Jauno un stalto skolotāju noskata vietējais puisis Kārlis; dzimst jauna ģimene, dzimst cerības un sapņi. Enerģijas pietiek gan garajām darba stundām skolā, gan obligātajām un regulārajā sanāksmēm un politmācībām, kas notiek Madonā. Autobusi tolaik nekursē, vecākie kolēģi tiek vesti ar zirgu, bet jaunajiem 13 km jāmēro kājām, kaut ārā puteņo, lietavo vai svelmē. Neierasties nedrīkst, nezināt dižo vadoņu dižās atziņas nedrīkst… Tomēr visas grūtības tiek aizmirstas, darot darbu, kas tīk. Visvairāk skolotājai prieku sagādā deja. Sākumā tā ir mācīšana un mācīšanās vienlaikus: skolā tiek izveidots tautisko deju kolektīvs, regulāri tiek apmeklēti kursi Madonā un Rīgā. Kad modē nāk sarīkojumu dejas, skolotāja Rubene apgūst arī to pamatus un drīz vien ar saviem labākajiem dejotājiem braukā pa apkaimes skolām, šīs dejas demonstrējot un popularizējot.  Grūti ir pie skolotājas Rubenes dejot: viņas vērīgais acu skats nepalaiž garām paviršu kustību, paviršu žestu, pavirši sasietu jostu. It visam ir jābūt perfekti, precīzi un nevainojami. Toties tad, kad skolotājas vadītie kolektīvi uzstājas, ik solī, ik skatienā jaušams dejotāju prieks, pārliecība un mīlestība uz to, ko dara, uz to, ko var. Un, ja vēl tas tiek atzīmēts ar godalgotām vietām rajona un republikas skatēs, tad izrādās, ka vēl grūtāk nekā dejot pie skolotājas ir – nedejot. Ir tikai likumsakarīgi, ka daudzi skolotājas Rubenes audzēkņi paralēli ikdienas darba gaitām raduši iespēju apliecināt savu pieķeršanos dejai kādā no pašdarbības kolektīviem.

Tad, kad skolotāja pārtrauc aktīvās darba gaitas, par viņas dejas laukumu kļūst viņas dārzs, kur ritmiski, precīzi un akurāti dobēs izkārtojas krāšņās lilijas, saldās zemenes, ar ko palutināt vasarā ciemos atbraukušos mazbērnus un mazmazbērnus, sava vieta arī praktiskajam kartupelim un veselīgajam ķiplokam. Dvēseles miers tiek rasts, iestājoties Bērzaunes luterāņu draudzē. Skolotāja ar labvēlīgu interesi apmeklē visus kultūras pasākumus, kas norisinās tuvējā apkārtnē. Prieku sniedz arī grāmatu lasīšana, kavēšanās atmiņās un sirsnīgas sarunas ar bijušajiem kolēģiem un audzēkņiem. Sirds turpina dejot līdzi pasaules priekiem un bēdām, līdz 2022. gada 16. janvārī tā stāj…