Tad arī ienākusi prātā doma: kāpēc gan pati tā nevarētu – likt rindu pie rindas, pantu pie panta un aust dzejoli. Radās pirmie dzejoļi – cits labāks, cits sliktāks, bet dzejotprieks meitenei nācis līdz visu mūžu.

Ausma turpinājusi mācības Madonas vidusskolā, joprojām ļoti grūti gājis matemātikā, tāpēc bijis jāpaliek otru gadu un jākārto pēceksāmens. Iespējams, ka būtu izdevies iegūt vidējo izglītību un pēc tam arī augstāko, ja vien ne 1945. gada 19. marts...

Runas par izsūtīšanu jau virmoja gaisā. Arī Vīksniņu ģimenei bija pamats uztraukties – tēvs Arvīds un māte Paulīne apsaimniekoja 34 ha zemes, tēvs bijušais aizsargs – „grēku” saraksts pilns. Tomēr vecāki nevēlējās bēguļot, slēpties, viņi pakļāvās liktenim. Tas bargi pieklauvēja pie „Ramuļēnu” saimnieku durvīm 1945. gada 25. marta rītā. Ausma, atgriežoties no skolas, vecākus kopā ar citiem pagasta „budžiem”  sastapusi Bērzaunes centrā, gaidot mašīnu, lai uzsāktu bezmaksas braucienu uz Austrumiem. Ausmas sarakstā nebija. Tomēr viņai pat prātā nav nākusi doma, ka varētu vecākus palaist vienus tālajā ceļā.

No Bērzaunes ceļš vedis uz Mārcienas staciju. Nakts lopu vagonos. No rīta sastāvs sācis kustēties. Visvairāk biedējusi neziņa – kur vedīs, ko darīs, varbūt nošaus tepat? Kad jau krietni  braukts, nosprieduši, ka laikam jau nešaus, jo tad jau tik tālu nebūtu veduši. Brauciens ildzis trīs nedēļas. Nonākot galā – Amūras apgabala Mozanovas rajona Ļebedinova ciemā – licies, ka zeme zem kājām līgojas – no pārguruma, no šūpošanās, no bada... Sākumā visi salikti vienā mājelē, bet tad pamazām dalīti laukā.

Visgrūtākais bijis pirmais gads – visbargākā ziema ( -53 grādu pēc Celsija) un viskarstākā vasara, kad basu pēdu pie zemes nevarējis pielikt – svila.

Tēvu ar visu klibo kāju ( tā bija agrāk lauzta un 3 cm īsāka, tāpēc tēvu izbrāķēja gan vācu, gan krievu armija) uzdzina uz jumta. Bija uzcelta zirgu kūts, bet jumta tai nebija. Kopā ar otru novadnieku Aleksandru Piņķi plēsa lubas, no drātīm locīja skavas un ierīkoja savu nākamo darba vietu visus izsūtījuma gadus – zirgu stalli. Mamma strādāja cūku kūtī ( pie govīm latvietes nezin kāpēc nelaida). Ciemā jau dzīvojuši 1937. gadā izsūtītie ukraiņi, tie latviešus sapratuši, atbalstījuši , cienājuši, jo paši jau bijuši iedzīvojušies. Krievu ciemā bijis maz, bet nosodījumu vai nicinājumu nav jutuši arī no tiem.

Priviliģēta tauta Sibīrijā bijuši traktoristi – tiem alga maksāta nevis graudā, bet arī naudā, piešķirtas brīvdienas. Arī Ausma izgājusi traktoristu kursus un kādu laiku strādājusi par traktoristi.

Reizi mēnesī uz ciemu braucis komandants, visiem izsūtītajiem vajadzējis atzīmēties, ka nav aizbēguši. Reiz viņš Ausmas tēvam, sēžot Selenžas krastā, teicis: ”Nebēdā, gan tu redzēsi savu Latviju.” Tā arī noticis – pēc Staļina nāves daudzus izsūtītos amnestēja un atļāva atgriezties mājās. Ausmas vecāki šo priecīgu ziņu saņēmuši jau 1956. gadā, bet tik viegli jau tas nav bijis: sākumā vajadzējis sakrāt naudu biļetēm.

Ja vecāki nebūtu tik ļoti alkuši atgriezties, Ausma varbūt būtu palikusi turpat, jo bija iemīlējusi kādu 1937. gadā izsūtīto ukraiņu puisi, 1955. gadā bija piedzimusi meita Māra. Ukraiņu puisis solījis braukt uz Latviju , kad būs sodu par pāridarījumiem padomijai izcietis. Ausma sekojusi vecākiem. Ukrainis – nē. Bēdas izbēdātas, sāpes izsāpētas, meita izaugusi, trīs mazbērni izauklēti...

Atgriezušies Latvijā, savās mājās Vīksniņu ģimene vairs nav varējusi apmesties – mājā tikusi pieāķēta traktoram un ievilkta dīķī. Kādu laiciņu dzīvojuši „Ramuļēnos” pie kaimiņiem. Pirmo gadu kolhozā saimnieks darbu nav devis, lepni teikdams, ka strādnieku viņam pietiekot. Vienu gadu nostrādājuši Kalsnavas mežniecībā. Mainījušies priekšnieki, un Vīksniņu ģimenei atradies darbs arī dzimtajā pusē. Ausma līdz pensijas gadiem strādājusi p/s „Gaiziņš” gan par slaucēju, gan par mākslīgo apsēklotāju. Vienu gadu (1969-1970) mācījusies Stāmerienas lauksaimniecības skolā un beidzot spīdoši nokārtojusi matemātikas eksāmenu.

Stāmerienas laikos atkal bijis vairāk vaļas dzejas rakstīšanai. Šo gadu Ausma pati uzskatījusi par gaišāko savā dzīvē. Skaistā, seniem nostāstiem apvītā pils, romantiskais muižas parks, enerģijas un prieka pilni kursabiedri. Un kastaņas...

 

„Atnāc zem kastaņas svinīgi iedegtām svecēm,

Nesaki tikai, ka sejā man rievu jau daudz.

Tās jau tik pārslas no kastaņu baltajām svecēm,

Ko tu par sirmumu manējās matpīnēs sauc. ”

 

Ne viens vien dzejolis radies, mērojot ceļu no vienas lauku mājas uz otru, veicot savus pienākumus, tostarp arī draiskas rīmes.

Kad meita bijusi izdota pie vīra, Ausma varējusi nokārtot arī savu dzīvi – 1981. gadā viņa pārgājusi dzīvot uz  „Stikliņiem” pie dzīvesdrauga Jāņa Baņukalna. Mājas atrodas pašā Gaiziņa pakājē. Nu, kā te nerakstīt – gan (grūstošais) skatu tornis pār egļu galiem, gan Viešurs, gan Gaiziņa sniegi, gan Bolēnu avots, gan leģendām apvītais Griblejas tilts, kas pārdzīvojis visus karus, gan „Pelādes” (A. Čaka apmešanās vieta vasarā), gan J. Krūmiņa māju drupas turpat...

Savus dzejoļus A. Vīksniņa publicējusi Madonas rajona laikrakstā ”Stars”, veiksmīga sadarbība izveidojusies ar Bērzaunes pagasta bibliotekāri un laikraksta „Bērzaunes rīts” redaktori Inetu Zvirgzdiņu.

Ja atrastos kāds uzņēmīgs cilvēks, tad A. Vīksniņas darbus varētu apkopot grāmatā, kut gan pati tādas slavas dzejniece nav alkusi, jo viņa rakstījusi sev, savam priekam un patikšanai.

Sagatavoja skolniece Lāsma Tuzika

Projekta vadītāja Daina Briede

LIIS izstrādne

 

Ak, saujām smeltu es rudens zeltu,

Ja varētu to saglabāt.

No tā es spožu valni celtu,

Lai ziemas tumsa netiek klāt.

 

Ak, saujām smeltu es rudens zeltu

Un sāktu ļaudīm dāvināt,

Vien vēlēšanās šī ir velta –

Rets nesmietos kā kutināts!